info@domdaris.lv

Domdara dienasgrāmata #1. Lomas ir sajukušas

Attālinātās mācības uzskarēja virsū tikpat nemanot, kā parasti man uzskrien pavasaris un es to pamanu tikai tad, kad izmisīgi meklēju laimītes ceriņos. Pa kuru laiku? Apgaismība, par to, ka iepriekšējā gadā ēstās laimītes mani neglābs pandēmijas laikā, atnāca sēžot kalnu namiņā, 3000km prom no mājām, un saprotot, ka attālinātās mācības sāksies tieši šādi! Pieņemot šīs apgaismības pēkšņo rašanos bija jāpārbauda ne tikai savienojums ar apziņu šajos krīzes apstākļos, bet arī interneta savienojums, kas mēdz būt cimperlīgs Kaukāza kalnos un kas šajā gadījumā būs izšķirošais darbā ar komandu un skolēniem. Hjū, savienojums gan viens, gan otrs ir! Manu darbu skolā varētu sadalīt 3 virzienos – audzinātājs, Projektu skolotājs un Radošās satura grupas mentors. Es nezinu kāpēc, bet divas pirmās pozīcijas attālinātajās mācībās manī rada azartu nevis biedē – man ir superīga klase, ar kuru baudu kopā būšanu un ar kuriem maināmies iespaidiem čata grupā, kad neesam fiziski kopā, savukārt, Projektu stundās klātienē skolēni paši mācās sekot līdzi plānam, kas atrodas uz tāfeles, lai pēc iespējas vairāk varētu iesaistīties tajā, kas notiek šī plāna ietvaros. Caur mugurkaulu izskrien tirpoņa, kad saprotu, ka būs jābūt mentoram, arī no šī attāluma, skolotājiem, kuri ir manā radošajā komandā. Kā tas būs? Vai viņi mani ņems par pilnu, ja esmu tālu prom? Kā mobilizēt sevi darbam un vienlaikus sēdēt uz adatām meklējot repatriācijas reisus? Vai es spēšu iedot atbalstu neesot uz vietas? Vai es sapratīšu sistēmu un spēšu to adekvāti realizēt? Vai es spēšu mobili atbildēt uz jautājumiem, kas tiks uzdoti un kur es meklēšu atbildes?

Ja līdz šim mentora statusā es jutos kā Feidipīds kaut kur starp Maratonu un Atēnām ar konkrētu ziņu, kas jāaiznes, tad šobrīd tas būs kaut kas cits. Konkrētā ziņa radīsies mirklī, tai nevarēs sagatavoties un tā nekur nebūs jānes – tā būs jāapdomā, jāanalizē un jāsaprot, ko ar to darīt! Būs jādara uzreiz! Jālec! Es bailīgi izveidoju whatsapp grupu savai radošajai komandai, lai varētu reaģēt uz kolēģu jautājumiem. Kā grupas ikonu ielieku bildi, ko nesen nofotogrāfēju kādā mājā – tajā redzams ugunsdzēsības skapis uz kura ir svētbildes – katram sava pieeja kā glābties, tā teikt. Un neizprotamu iemeslu dēļ mentorēšanu es pēkšņi sajūtu kā kaut ko saistītu ar ugunsgrēka dzēšanu. Un sākumā, kamēr brīvlaika nedēļā attālinātā mācību sistēma ir jāizstrādā, ir jādzēš diezgan. Lomas ir sajukušas. No skolotāju un audzinātāju vienā mirklī esmu kļuvusi par Projektu radošo darbu attālināto mentoru un savas klases sirdsbalsi, kura centīsies noķert katra skolēna sajūtu par būšanu, bet no Radošās grupas vadītāja par grupas amortizatoru. Izrādās attālinātajās mācībās ir vienalga vai esi 5km vai 3000km attālumā, jo no svara ir interneta svienojums un tas, ko Tu dari, nevis kur to dari! Starp saviem un citu stundu plāniem, dažādiem linkiem, tabulām un failiem visu laiku pārbaudu savienojumu ar sevi – tas ir! Tas ir dzīvs, tas mutuļo, tas sargā cilvēku sevī! Skolēnu brīvlaiks bija beidzies un sākās attālinātās mācības…

 

 

Gaidot ceriņus 2020 uzziedam un dodot laimītēm vēl vienu iespēju nostrādāt,

Līva Puļķe, 23.04.2020.