info@domdaris.lv

Domdara dienasgrāmata #2. Ar šo jau esmu tikusi galā.

Ai, kā man patīk izaicinājumi. Es apzināti un neapzināti tiecos pēc tiem. Pēc kārtējā izaicinājuma es ne vienmēr esmu priecīga, ka atkal esmu prasījusi, lai dod man kaut ko risināt, bet izaicinājumi ļauj neatslābt un būt nepārtrauktā kustībā. Ja man nav profesionālo izaicinājumu, ar kuriem tikt galā, tad nav sajūta, ka es daru darbu. Tā ir tāda mana īpatnība, par kuru man nereti sanāk saruna ar kolēģi Lieni, kura man nenogurdama jautā, kāpēc es visu laiku gribu izaicinājumus. Man tie patīk, bet kāpēc? Es nezinu.

Ārkārtējās situācijas izsludināšana bija mans kārtējais izaicinājums. Bet te viss kļuva sarežģītāk, jo tas nebija izaicinājums tikai man, bet visai skolas DOMDARIS komandai. Man attālinātās mācīšanās process ir sava veida atgriešanās skolas dzīvē, jo šobrīd joprojām esmu bērna kopšanas atvaļinājumā. Ikdienā mani darbi skolā ir saistīti ar procesu organizēšanu un vadīšanu. Man pēdējos gados ir bijis maz mācību stundu, bet bija, jo tās mani, kā saka kolēģe Ildze, atdzīvina un dod prieku. Man ikdienā ir svarīgi strādāt gan ar kolēģiem, gan ar skolēnu vecākiem, bet vissvarīgāk, vismaz pāris mācību stundas nedēļā būt ar skolēniem, jo mijiedarbība ar viņiem man dod realitātes sajūtu par skolā notiekošo.

Līdz ar attālinātās mācīšanās sākumu es pieņēmu vēl vienu izaicinājumu sev – paralēli jau esošajiem darbiem un nemitīgu kopā būšanu ar maniem mazajiem “kolēģiem” (10 mēnešus un 5 gadus veci) veidot vēstures stundas 6. un 7.klasei. Pirmās divas nedēļas bija trakas, jo biju atradusi no ikdienas darbu plānošanas, jo mazākā “kolēģa” gulēšanas laiku līdz tam izmantoju skolas darbu darīšanai, bet tagad šis laiks bija jāvelta mācību stundu veidošanai, jo tur termiņi ir nepielūdzami. Sākās neliela panika, ka nevaru iekļauties termiņos, dusmas uz sevi un maniem mājas “kolēģiem”, ka neiet gulēt tad, kad man vajag. Traki, vai ne? Domāju, nu, kāpēc man atkal gribas pierādīt sev, ka varu izdarīt daudz. Zinu savas darbaspējas, tās bieži vien šķiet neierobežotas, bet reizēm liek apsēsties un padomāt, Dace, ko tu dari? Bet man bija skaidrs, ka es negribu atteikties no stundām, jo tās man dod enerģiju, gandarījumu un jēgu darbam skolā. Sāku plānot savu darbu, kad un ko darīt. Plānošana attiecās ne tikai uz darba lietām, bet arī uz mājas dzīvi, līdzīgi, kā citiem bērnu vecākiem, kuri strādā no mājām kopā ar saviem “kolēģiem”.

Soli pa solim un man izdevās salikt man un maniem “kolēģiem” draudzīgu grafiku. Ieplānoju pat brīžus, kad esmu un darbojos tikai ar viņiem, bet, protams, ir brīži, kad daru darba lietas paralēli, kamēr “kolēģi” nodarbojas ar savām lietām. Mana dzīve pirms ārkārtējās situācijas nebija daudz savādāka kā tā ir šobrīd, tāpēc mani nenomoka stress, ka netieku laukā no mājas, bet mani māc bažas, ka man atkal ir vēlme pēc izaicinājumiem, jo ar šo jau esmu tikusi galā.

Katru reizi, kad saskaros ar jaunu izaicinājumu, nodomāju, vai darbā ir kas tāds, ar ko es nespētu tikt galā? Noteikti ir, bet līdz šim kopā ar manu kolēģi un draudzeni Ilzi skolas vadīšana nešķiet kā nepanesams slogs, drīzāk izaicinājumiem bagāts piedzīvojums, jo zinu, ka viegli nav un nebūs, bet mierina apziņa, ka izaicinājumos man nav jādodas vienai.

Dace Jaundāldere Dātava, 24.04.2020.