info@domdaris.lv

Domdara dienasgrāmata #3. Par ko fanot?

Pandēmijas laikā man nebija jāveido attālinātās stundas, biju vērotājs no malas, atbalstīju un fanoju. Par ko fanot? Kad viss šitais sākās skolai tā bija liela jautājuma zīme, bet tempi, kādā jautājuma zīme formējās par mērķtiecīgu bultu, man joprojām ir nesaprotami ātri. Es “vainoju” sākuma mobilitāti, gan skolas vadībā, gan katrā skolotājā. Iespējams, mērķtiecīgi ievirzīts stress un adrenalīns palīdzēja.
Koleģi mani nemitīgi pārsteidz ar idejām, ar atdevi, ar tempu kādā apgūst jaunus rīkus un iemaņas, elastību pielāgoties un nemainīgo prieku par skolēnu sasniegumiem.
Kā man gāja? Virtuves galds kļuva par darba galdu, pastaigas par atvērto interneta pārlūka logu maiņu. Mans ikdienas prieks pārtapis par ikdienas satraukumu. Satraucos par pasauli un rītdienu, par nogurušajiem kolēģiem, par skolēniem vai tiks galā ar visu šo, cik paņems un iemācīsies, par viņu vecākiem vai savas dzīves sagurumā pamanīs skolotāju ieguldījumu. Satraucos par apkārt valdošo neiecietību pret cilvēciskām kļūdām, man prasās lielāka pieņemšana vienam pret otru visos virzienos skolotājs ↔ skolēns ↔ vecāki trīsstūrī. Bet to kā šajā visā ir uzziedējis skolotāju kolektīvs, to ceru paturēsim ilgi, jo grūtībās atbalstot vienam otru attālināti esam kļuvuši ciešāki.

Ceturtajā nedēļā bija bedre daudziem, vai nu adrenalīna krājumi beigušies, vai katra izdzīvošanas mehānisms pateica, stop, šitā ilgāk neizvilkšu, un jādomā ATKAL jauni risinājumi, motivācija. Bet redzu kolēģus, kas lien no bedres ārā ar jaunām idejām un uzlabojumiem. Neticami! Izaugsmes domāšana dzīvajā.
Ilgi jau šitādā mērkaķa ātrumā mainīties un mainīties nebūs iekšā, bet jūnijs jau sauc ar iespēju izvārtīties zālē un skaitīt sirsniņmākoņus.

Ildze Čakāne, 23.04.2020