info@domdaris.lv

Domdara dienasgrāmata #4. Pašvadīta mācīšanās un padzītie vecāki.

Sākoties attālināto mācību periodam, nonācu pie jautājuma, kas man kā skolotājam, vadot mācību procesu, ir viens no svarīgākajiem – kā radīt un nodrošināt uz izaugsmi vērstu vidi vai vismaz tās aizvietotāju attālināti?

Šeit mēs kā skola pieņēmām vairākus labus lēmumus. Viens no tiem bija “nespiest” uz kontaktstundām bez vajadzības, bet izveidot konsultāciju grafiku ar laikiem, kad skolēns var pieslēgties un saņemt sev svarīgo informāciju, atbalstu, padomu utt. Vēl viens labs lēmums – uzdevumus un sasniedzamo mērķu paketi veidot katrai nedēļai, neuzliekot konkrētus laika, stundu ierobežojumus, bet gan visu darbu nodošanas termiņu, līdz kuram, ja skolēns nepaspēj pabeigt darbus, ir iespēja ar skolotāju vienoties par vēlāku nodošanas laiku, ja tas bija nepieciešams. Šāda pakete jeb plānotājs, kuru nosaucām par “plānu plauktu” tika izsūtīta skolēniem iepriekšējās nedēļas beigās, dodot iespēju un aicinot saplānot nākamās nedēļas darba dienas.

Man tās bija pirmdienas, kad tikos ar saviem audzēkņiem Zoom konferencē un “pārskrējām” pāri uzdotajam, meklējot nesaprotamo, pārskatot sarežģītākos un atrodot vieglākos, ātrākos uzdevumus un uzreiz ar klasesbiedru palīdzību, skaidrot problēmas un jautājumus, kas jau radušies. Šis pavisam noteikti būs liels ieguvums ilgtermiņā tiem skolēniem, kas centās plānot savu laiku, jo beigās tie bija skolēni, kas viegli varēja ieplānot savu brīvo laiku, un mācīties sev ērtākajā laikā.

Šis “plānu plaukts,” tad arī tapa par galveno un, iespējams, vienīgo reāli attālinātas mācību vides nodrošinājumu, jo pārējo – kas notiek mājās apkārt skolēnam – tieši ietekmēt skolotājs nevar, bet var dot palīdzošas vadlīnijas ieteikumu formā.

Tātad, plānu plaukts funkcionēja kā dienasgrāmata skolēnam, kurā var patstāvīgi atrast nedēļas mācību plānu, kas atbild uz svarīgiem jautājumiem – kas, ko, kur, kad, kāpēc? Kas jāiesniedz, jāizpilda, jāiemācās? Ko darīt, ja nav kaut kas skaidrs? Kur darbs jāiesniedz, kur meklējama informācija? Kad jāiesniedz? Un man personīgi svarīgākais – kāpēc man tas ir jādara (mērķis)?

Labākā lieta visā šajā “izolēto mācību pārbaudījumā” ir tāda, ka DOMDARĪ jau no pirmsākumiem viena no galvenajām vadlīnijām ir bijusi pašvadīta mācīšanās. Tas spēlēja ļoti lielu lomu, tieši problēmrisināšanas jomā – neapjukt neziņā, zināt kā rīkoties, kur meklēt instrukcijas, palīdzību un kā nepalikt uz “neziņas saliņas” vientulībā, bet izmantot savus prāta instrumentus un uztaisīt savu problēmrisināšas stratēģiju plostu un tikt atpakaļ straumē.

Šķiet, ka šī kombinācija – vienota platforma, pārdomāti plāni, instrukcijas no mūsu puses un pašvadītas mācīšanās prasmes no skolēnu puses – radīja šo vides aizvietotāju, kas sekmīgi ļāva turpināt mācības arī šādā formā. Ļoti patīkami bija redzēt, lielākoties, pašu skolēnu (nevis māsu, brāļu vai vecāku) pildītus darbus, turpinot vērot viņu izaugsmi tajos, nevis pārbaudot aizdomīgi perfekti pildītus uzdevumus. Bija pat daži vecāki, kuri esot padzīti no istabas, kad nākuši “palīdzēt” pildīt skolas uzdevumus. Padzīti, jo skolēns juties pārliecināts par savām spējām tikt galā, nevis aiz kauna. 🙂

Tomēr, jautājums vai virtuāla vide ir spējīga aizstāt klātieni? Mans secinājums – nē, ja vien, tuvas nākotnes dzīves modelis nepārformēsies līdzīgs Brūsa Vilisa modelim filmā “Surrogates” (2009.). Neatsverama lieta personas izaugsmē ir emocionālā inteliģence, savstarpējā saskarsme un citas lietas, kas ļauj cilvēkam attīstīties vispusīgi un empātiski.

Kamēr Elons Masks nav pabeidzis darbu pie Neuralink izstrādes, tikmēr klātienes vide būs svarīga un nepieciešama.

Skolotājs Andis Gailis