info@domdaris.lv

Domdara dienasgrāmata #5. 2020. gada triatlons

Šis krāsainais mācību gads ar visiem plānotajiem, neplānotajiem un pārplānotajiem notikumiem ir nodrošinājis vērtīgus paaugšanās celmus visās dažādajās distancēs, kurām, uzsākot mācību gadu, teicu jāvārdu. Šī jāvārda noskaņas mijās starp apņēmību, pārgalvību un bezbailību. Mācību gada sākumā stāvēju uz starta līnijas tādās distancēs kā “audzinātāja darbs”, “dabaszinības 1. – 3. klasei” un “dabaszinības 4. un 5. klasei”. Iepriekšējā pieredze bija tikai pēdējā no nosauktajām distancēm. Un kas būtu domājis, ka kopējā gada skrējiena laikā šīs trīs distances no parasta skrējiena kļūs par sacensībām, kuras vairāk līdzinās triatlonam, kurā nākas pēc skriešanas kāpt uz velosipēda, bet pēc tam vēl mesties ūdenī.

Gadu uzsāku ar 4.b klases ievadīšanu 4. mācību gadā.  Bijām jau pazīstami no iepriekšējā mācību gada, bet līdz šim es viņiem biju tikai dabaszinību skolotājs. Zinību dienu mēs pavadījām formālās noskaņās, jo gan man, gan bērniem mūsu jaunās lomas bija svešas. Tomēr turpmākās mācību gada gaitas mūs nolika katru savā pozīcijā tieši tā, kā tas bija sagaidāms un pat vēl labāk. Man kā audzinātājam bija būtiski saprast, kas notiek ar mūsu klasi un kā mēs katru untumu varam pavērst uz labo pusi gan grupas, gan individuālā līmenī. Tādēļ, lai izprastu katra jaunieša dažādo dabu, lielu zināšanu devu saņēmu no skolas psiholoģes, kura uz mūsu klasi raudzījās no cilvēkizpratnes viedokļa. Tas bija kā vesels mācību priekšmets, kuru apguvu paralēli darbam – mācījos 4.b klasi. Liekot savas zināšanas praksē, apguvu, kā katra unikālais prāts mūsu klasē veido kopējo noskaņu. Tas, savukārt, palīdzēja šo noskaņu turēt pozitīvu. Lai gan ar 4.b klasi es mācījos visu gadu, tomēr nepaspēju to apgūt pilnībā. Un tādēļ nākamgad apgūšu šīs aizraujošās mācības nākamo daļu – 5.b klasi. Tā es augu kā audzinātājs – augu kopā ar saviem audzināmajiem.

Otrā distance, ar kuru nebiju pazīstams bija jaunie – 1. – 3. klases – skolēnu prāti. Jau otrajā mācību nedēļā manā priekšā atradās dzīvespriecīgi bērni, kuri nepārtraukti vēlējās dalīties ar viņiem jau zināmo. Neskaitāmie pieredzes stāsti manī radīja viltīgu pārliecību – “tad jau mēs varam runāt par tēmām no augstajiem plauktiņiem!” Pēc mēneša atskārtu, ka kaut kur esmu noklīdis, nesaprotot, ko tad jaunie skolēni īsti zina un ko nē. Šeit bija vajadzīgs skats no malas. Kolēģe Ildze, vērojot manas stundas, diezgan agri varēja izcelt neskaidrību cēloni. Vien pāris stundas un secinājums bija rokā – jaunie zinošie prāti grib zināt daudz, bet ne visu var apstrādāt tādos tempos, kā es viņiem to sniedzu. Vajag citādāk – vienkāršāk, caur rotaļām, spēlēm, caur tausti, smaržu, dzirdi – caur pieredzi. Te nu man nācās augt, nevis uz augšu, bet uz malām – saprast kā mācīt maz, bet iemācīt pamatīgi. Veidot upes modeli, nevis tikai runāt par ieteku, pieteku un izteku; pagaršot kakao un citronu, nevis tikai runāt par rūgtu un skābu. Gada pēdējā nedēļa tas pierādījās – visvairāk atmiņā palicis tas, kur pašiem pirksti kustējās un prāti saņēmuši visspēcīgākos skābā citrona vai saldā cukura impulsus. Te es augu kā skolotājs – pārkāpu citā domāšanas frekvencē un vairs nebija jāmaldās.

Trešā distance, kurā es biju startējis jau iepriekšējā gadā, bija “dabaszinības  4.- 5. klasei”.  Te manas izaugsmes iespējas nāca ne caur krīzi, bet gan caur mērķtiecīgu, skolas organizētu izaugsmes darbu. Skolas kopējā vīzija bija pilnīgi skaidra – mēs kolektīvi augsim. Iekšēji mums ir spēcīgi resursi, tādēļ pieaicināt kādu, kuš nezina mūs pašus un tad cenšas padarīt labākus, būtu klaji muļķīgi. To skolas vadība lieliski apzinājās un mūsu izaugsmi organizēja, izmantojot Ildzes un citu kolēģu padziļinātās, pētījumos balstītās zināšanas par bērnu domāšanas procesiem, spēcīgu mācību stundu uzbūvi un citiem nozīmīgiem aspektiem. Katram bija jānovērtē savs līmenis dažādās sadaļās, mērķtiecīgi jāstrādā un pakāpeniski jātiecas uz nākamo līmeni. Šādi man nācās meklēt ceļus, kuri vēl nav ieti, lai 4. un 5. klase apgūtu ne tikai mācību standartā noteiktās prasmes un zināšanas, bet arī stiprinātu savas pašvadītās mācīšanās prasmes un metodes. Te es augu kā skolotājs – pa līmeņiem uz augšu.

Bet kur tad triatlons? Ja pirmie rudens mēneši bija skriešanas posms, tad skolas organizētā kolektīva izaugsme bija sēšanās uz velosipēda un virzīšanās ātrāk, augstāk, stiprāk. Bet tad marta sākumā mums visiem atņēma velosipēdus un mums bija jāsāk peldēt. Bet mūsu skola bija gatava peldēt. Viss kolektīvs bija gatavs šim posmam, pašiem to pat nezinot – skolas vadības iesāktās sistēmas bija mūs netieši sagatavojušas šādam pārbaudījumam. Šo 2020. gada triatlonu mēs pabeidzām visi! Tomēr, ja atskatos – mana personīgā sajūta bija, ka es viens piedalos sacensības, un mani atbalsta lieliska cilvēku komanda, kuri zina, ko dara, un vienmēr ir īstajā vietā un laikā, lai mani atbalstītu katrā no posmiem. Bet patiesībā arī viņi paši piedalījās šajā trakajā 2020. gada triatlonā. Un tieši tas, manuprāt, raksturo mūsu komandas spēku.

Skolotājs Kārlis Kristiāns Kriņģelis