info@domdaris.lv

Domdara dienasgrāmata #8. Diena pirms un viss pēc tās…

Tā ir spilgtākā diena manā atmiņā no 2020.gada. 12.marts. Tikko bija beidzies skolotāju kopdarbs, mēs ar vēl kādiem kolēģiem sēdējām domnīcā un gaidījām preses konferenci. Gaidījām 10 minūtes, 20, 30…tā arī nesagaidījām. Devos prom no skolas, jo jau kavēju privātstundu. Atceros, kā gāju pa Brīvības ielu un rokās turēju telefonu ar joprojām atvērtu preses konferences tiešraidi, kura nesākās. Nonācu pie savas skolnieces un teicu “mēs mācīsimies, bet telefons paliks ieslēgts” – zināju, ka man jādzird tas lēmums, lai tur vai kas. Pagāja vēl labs laiks un es beidzot sagaidīju to liktenīgo paziņojumu – 14.aprīlis.

Atceros, kā viss mācību process apstājās un mēs abas ar skolnieci nespējām noticēt, ka veselu mēnesi tagad viss būs citādi, nebūs skola. Tajā brīdī man pat prātā neienāca, ka ar mēnesi nekas nebeigies, jo jau šis noteiktais laiks likās prātam neaptverams. Beidzās stunda, es izgāju uz ielas un kopš brīža, kad biju tur pēdējo reizi, pēkšņi viss bija mainījies. Protams, ne fiziski, bet tas, kā skatījos uz lietām un cilvēkiem sev apkārt noteikti. Arī laikapstākļi paspilgtināja to dramatisma sajūtu, jo viss apkārt bija pelēks un apmācies…

 

Pienāca 13.marts, mēs ar kolēģiem atkal tikāmies skolā. Un man šķiet, ka kopš tās dienas laiks sāka skriet tādā tempā kā vēl nekad. Man ir grūti aprakstīt, cik strauji tapa visas sistēmas, mācību plāni, jaunas mācību metodes un komunikācijas kanāli. Bija sajūta, ka nedrīkst apstāties, jo tad viss noies greizi. Kamēr mēs skrienam, tikmēr esam drošībā. Kopš tā brīža arī laiks tika skaitīts nedēļās. Pirmās attālinātās mācību nedēļas tādā skrējienā pagāja. Grūti, bet šķita jau, ka nu mēs mākam – mākam sataisīt nedēļas plānus, safilmēt video instrukcijas, tikties tiešsaistes stundās. Zinām kā un kad komunicēt ar vecākiem un kā pēc iespējas skaidrāk un efektīvāk nodot informāciju skolēniem.

Un tad kārtējās nedēļas sākumā kaut kad aprīlī sēžot pie datora un plānojot jauno nedēļu, es sapratu, ka viss – nav spēka, nav ideju un nav arī vēlēšanās. Šķita, ka viss iet uz riņķi, atkal un atkal, katru ceturtdienu tiek nodoti nedēļas plāni, katru piektdienu tiek rakstītas atgriezeniskās saites un katru pirmdienu viss sākas no gala. Neaizsniedzamā attālumā ir skolēni, viņu ikdienišķie jautājumi un neplānotās starpbrīžu diskusijas. Kolēģu iedrošinājumi un atbalsts nu vairs pieejams tikai retās telefonu sarunās. Un skolas plašumus nomainījis ne pārāk plašs dzīvoklis, kuram būtu jāpaliek par mājām ne darba vietu.

Tā nedēļa bija grūta un viss, uz ko cerēju – lūdzu, kaut motivācija atgrieztos! Jo priekšā bija vēl daudzas nedēļas un atslābt vienkārši nedrīkstēja. Paldies Dievam, jaunai nedēļai sākoties arī spēki bija atpakaļ. Un man šķiet kopš tā brīža arī viss sāka rādīties daudz gaišākās krāsās. Pēdējās nedēļas pagāja jau ar vasaras plāniem prātā gan man pašai, gan sarunās ar skolēniem. Pēkšņi arī likās, ka komunikācija kļūst brīvāka un kaut kur ir pazudušas tās skolotāja – skolēna lomas, visām sarunām izvēršoties par draudzīgu aprunāšanos. Taču vēl lielāku vieglumu attālinātās mācīšanas noslēgumam piedeva pēdējās pāris skolas dienas jeb atkal satikšanās ar skolēniem, izvadājot liecības. Kaut uz neilgu brīdi, bet šī “pa vecam” sajūta ar tikšanos klātienē pielika īsto punktu es ceru vienreizējam šāda veida mācību procesam.

Skolotāja Agnese Krūmiņa-Krūma